Večiņa, kā vienmēr, iegāja veikalā tieši septiņos no rīta. Tā bija laiks, kad šī diennakts tirdzniecības vieta vēl nebija pilna ar cilvēkiem; ienāca tikai nakts maiņu darbinieki un nejauši garāmgājēji, kas mīl agri mosties.
Katru reizi sirmgalve ieradās precīzi pēc grafika – otrdienās un piektdienās. Visi zināja, ka viņas vizīte būs klusa un nemanāma, kā rīta migla, kas paslēpj pilsētu no saules stariem. – Mūsu vecene atkal ir klāt, žāvājoties teica kasiere, kurai, šķiet, vienmēr bija slikta oma. – Un kas par to? – painteresējās krāvējs, kas nesen bija pieņemts darbā.
– Nekā īpaša, atbildēja kasiere. – Viņa stāvēs, pusstundu skatīsies uz cenu zīmēm un tad paņems puskukulīti maizes. Reizēm tēju, ja vēl palikusi nauda. Šeit nāk daudz tādu cilvēku kā viņa. Vecā sieviete lēnām pārvietojās starp plauktiem, ar stipri saliektajiem pirkstiem skaitot monētas savā nobružātajā maciņā. Kad tantiņa piegāja pie piena nodaļas, viņa apstājās. Ilgi skatījās uz piena pakām, bet tā arī nevienu nepaņēma.
No 1.maija ”Swedbank” sāka sniegt bezmaksas pakalpojumus šīs kategorijas iedzīvotājiem
– Ko jūs meklējat? – jautāja viens no pārdevējiem. – Nu, dēliņ, es meklēju… viņa vilcinājās, satverot rokās maku. – Paskaties uz cenām… Sen nepērku pienu. Es domāju, ka varbūt šodien… – Viņa nepabeidza teikumu līdz galam un lēnām devās uz maizes nodaļu. Piegājusi pie kases ar maizes kukuli, večiņa atkal sāka rakņāties makā. Viņa nesteidzās, rūpīgi un nesteidzīgi pārskaitīja katru monētu.
Lasi vēl: Meteorologs Andris Vīksna publiskojis pirmo ilgtermiņa vasaras prognozi – vasara ir atkāpusies
– Meitiņ, viņa pēkšņi teica, pagriezusies pret kasieri, nopērc man pienu… Man nav par ko. Pensija aizkavējās, solīja pārskaitīt pirmdien. Es atdošu naudiņu, apsolu. Bet kasiere pat nepacēla acis. Viņa ātri izsita čeku par maizi un iebēra naudu kasē.
– Mēs neesam labdarības organizācija, viņa teica ledainā balsī. – Tādus stāstus dzirdam katru dienu. Pensija nav pārskaitīta, maksājumu karte pazaudēta… Taisieties, ka tiekat!
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
